Ir laiks noraust putekļus un rakstīt.. Rakstīt par svarīgo un varbūt ne tik ļoti.
Viņvakar daudz domāju par to, kas notiek pasaulē. Tīri tā - cilvēcīgā līmenī, nerunājot par politikām, iekārtām un korupcijām.
Varbūt ne īsti jautājot "kas es esmu?", bet tuvu tam. Šoreiz par Latvisko identitāti un kas tas galu galā ir par zvēru.
Nav nekāds noslēpums, ka beidzamo, teju 5, gadu laikā Latviskā identitāte ir teju reinkarnējusies un uzņēmusi jaunus apgriezienus ar 80./90. gadu Zelta jaunatnes pirksta pielikšanu pie tā.
Re, tagad Lielvārdes jostas tinam ap kaklu, prievītes sienam ap galvu, ar hennas palīdzību zīmējam Jumi un Zalkša zīmi teju vai uz pieres, pastalas ir evrīdej modes aksesuārs (paldies, Linda, jo pastalas ir foršas!) un Senlatviešu simbolus iešujam mazūziņās..
No vienas puses - feini un cepuri nost! I par biznesa ideju, i izpildījumu.. No otras.. šoreiz nerunāšu, cik pareizi vai nepareizi ir siet to prievīti ap galvu, vai kāpēc Ugunskrustam varbūt arī nebūtu jāatrodas uz mazūziņām. Nepārprotiet! Man tīk un es saprotu! Tradīcijas var transformēties, tās iet laikam līdzi, viss plūst un mainās - fantastiski! Bet! Es gribu vedināt Jūs, mīļie, aizdomāties, ko mums katram pašam nozīmē šīs mūsu senču tradīcijas un viss, kas ir saistīts ar to. Aicinu nezīmēt Austras koku uz apakšdelma ar hennu tāpēc, ka tas forši izskatās (jo tā ir), bet aicinu varbūt mazliet papētīt, varbūt nedaudz iedziļināties… Zināt savu kultūru un apzināties savu identitāti - tas var būt mūsu laika trends!
To atliek aizsākt!

par iedvesmu. dzīvot.
viņvakar man bija tas prieks un laime baudīt pašmāju izcilā mūziķa un dziesmu autora - Kārļa Kazāka - solokoncertu Latvijas Nacionālajā teātrī. kā varbūt kādam arī jau zināms, tad Kazāka melodijas man mūždien bijušas gluži kā mantras. skaistas, vienkāršas un ļoti, ļoti patiesas.
sēžot Nacionālā teātra krēslā, Kazāks lika man piemirst par savu ikdienu, problēmām.. lika aizdomāties par to, kur es esmu, kāpēc, ko jūtu un domāju. bet citā līmenī..
un tā es tur sēdēju pusotru stundu ar zosādu uz ķermeņa, dažbrīd ar asarām acīs, un skatījos uz harizmātisku vīrieti ar giču rokās (un arī bez, starpcitu!), kurš vienkārši dzied par to, kas tik svarīgi ir mums visiem. visiem kā vienam.  un tad es sapratu, cik maz patiesībā vajag! lai dzīvotu, mīlētu un justos labi. tik vien, kā rast iedvesmu vienkāršajā! vai vismaz censties to tur rast.
un, re, pēkšņi dzīve taču ir tik skaista! atkal...

Viņdien devos mājup, slīgstot visnotaļ apātiskās domās. Kā jau līdz nelabumam sentimentāliem cilvēkiem piedien - arī mani uzmeklēja ikgadēja rudens sāpe. Par visu, visiem un visumu. Šo emociju iespaidā tad arī pārmetu skatu pār dažām, uz labu laimi atšķirtām, Ojāra Vācieša vārdiem aizrakstītām, grāmatu lapām. Un trāpīju uz īstā šedevra pareizajā mirklī. Klusītēm un lēni lasīju līdz nedaudz samiglojās skats no viegla slapjuma acu kaktiņos. Atminējos, ko pati vien tovakar teicu - nav ne labi, ne slikti. Ir vienkārši tā, kā ir, un, acīmredzot, arī ir jābūt..

ir tāds šolaiku sabiedrībā nepiedienīgs termins - motivācija. nav pieņemts jautāt politiķim, kālab viņš trencas amata laktā lemt par citu cilvēku dzīvi, kālab mācītājs publisko savas tikpat privātās, kā manas un tavas, attiecības ar Dievu kā vienīgās pareizās, kālab rakstnieks raksta un savas traumas, traģēdijas un ambīcijas uzstiepj publikai, kālab mākslinieki pindzeļu vicināšanu pret papīra loksni tiecas un alkst pārdot kā "kultūras produktu" ?
nepieklājīgi vaicājumi, jo, ja būtu iespējamas godīgas un vaļsirdīgas atbildes, tās izrādītos nepatīkami banālas. banalitāšu laikmetā būt banālam ir tik ekstravaganti, ka ar to var nodarboties vien kāds izredzētais.. tālab runas par motivāciju tiek uzskatītas par bezgaumīgu, tukšu vāvuļojumu. kā gan izklausās "es izsaku sevi", "caur mākslu meklēju Dievu", "vēlos būt slavens, jo man bija nožēlojama bērnība", "gribu dalīties savā pieredzē", "jūtu aicinājumu glābt pasauli" utt, un tā bez gala.
kalpošana sabiedrībai, tās vajadzībām ir gaužām novecojusi mode. tā nedara vairs neviens. (pat tie, kuru darba pienākumos tas ietilpst...)
tagad katrs kalpo sev, savai ģenialitātei,indivīds ir dievs pats sev, jo sabiedrības vajadzības (kas indivīdiem tiek ieborētas galvā ar mediju starpniecību) ir klaji miesiskas plastiskās operācijas, kosmētiskie brīnumi, tetovējumi, svara vērotāji, seksa industrija, mūžjauna ķermeņa kults, nagu dizaina akadēmijas, trenažieru zāles un peldbaseini, modes nami, veselīgs ēdiens, baudu apdvēseļošana utt.
vērtību hierarhija ir pašatcēlusies izklaides un komforta ideoloģijas priekšā. un tā jau vien ir.. kuram gan patīk mocīties?
esiet sveicināti baudpilna banālisma laikmetā!