Ir laiks noraust putekļus un rakstīt.. Rakstīt par svarīgo un varbūt ne tik ļoti.
Viņvakar daudz domāju par to, kas notiek pasaulē. Tīri tā - cilvēcīgā līmenī, nerunājot par politikām, iekārtām un korupcijām.
Varbūt ne īsti jautājot "kas es esmu?", bet tuvu tam. Šoreiz par Latvisko identitāti un kas tas galu galā ir par zvēru.
Nav nekāds noslēpums, ka beidzamo, teju 5, gadu laikā Latviskā identitāte ir teju reinkarnējusies un uzņēmusi jaunus apgriezienus ar 80./90. gadu Zelta jaunatnes pirksta pielikšanu pie tā.
Re, tagad Lielvārdes jostas tinam ap kaklu, prievītes sienam ap galvu, ar hennas palīdzību zīmējam Jumi un Zalkša zīmi teju vai uz pieres, pastalas ir evrīdej modes aksesuārs (paldies, Linda, jo pastalas ir foršas!) un Senlatviešu simbolus iešujam mazūziņās..
No vienas puses - feini un cepuri nost! I par biznesa ideju, i izpildījumu.. No otras.. šoreiz nerunāšu, cik pareizi vai nepareizi ir siet to prievīti ap galvu, vai kāpēc Ugunskrustam varbūt arī nebūtu jāatrodas uz mazūziņām. Nepārprotiet! Man tīk un es saprotu! Tradīcijas var transformēties, tās iet laikam līdzi, viss plūst un mainās - fantastiski! Bet! Es gribu vedināt Jūs, mīļie, aizdomāties, ko mums katram pašam nozīmē šīs mūsu senču tradīcijas un viss, kas ir saistīts ar to. Aicinu nezīmēt Austras koku uz apakšdelma ar hennu tāpēc, ka tas forši izskatās (jo tā ir), bet aicinu varbūt mazliet papētīt, varbūt nedaudz iedziļināties… Zināt savu kultūru un apzināties savu identitāti - tas var būt mūsu laika trends!
To atliek aizsākt!