Viņdien devos mājup, slīgstot visnotaļ apātiskās domās. Kā jau līdz nelabumam sentimentāliem cilvēkiem piedien - arī mani uzmeklēja ikgadēja rudens sāpe. Par visu, visiem un visumu. Šo emociju iespaidā tad arī pārmetu skatu pār dažām, uz labu laimi atšķirtām, Ojāra Vācieša vārdiem aizrakstītām, grāmatu lapām. Un trāpīju uz īstā šedevra pareizajā mirklī. Klusītēm un lēni lasīju līdz nedaudz samiglojās skats no viegla slapjuma acu kaktiņos. Atminējos, ko pati vien tovakar teicu - nav ne labi, ne slikti. Ir vienkārši tā, kā ir, un, acīmredzot, arī ir jābūt..