ir tāds šolaiku sabiedrībā nepiedienīgs termins - motivācija. nav pieņemts jautāt politiķim, kālab viņš trencas amata laktā lemt par citu cilvēku dzīvi, kālab mācītājs publisko savas tikpat privātās, kā manas un tavas, attiecības ar Dievu kā vienīgās pareizās, kālab rakstnieks raksta un savas traumas, traģēdijas un ambīcijas uzstiepj publikai, kālab mākslinieki pindzeļu vicināšanu pret papīra loksni tiecas un alkst pārdot kā "kultūras produktu" ?
nepieklājīgi vaicājumi, jo, ja būtu iespējamas godīgas un vaļsirdīgas atbildes, tās izrādītos nepatīkami banālas. banalitāšu laikmetā būt banālam ir tik ekstravaganti, ka ar to var nodarboties vien kāds izredzētais.. tālab runas par motivāciju tiek uzskatītas par bezgaumīgu, tukšu vāvuļojumu. kā gan izklausās "es izsaku sevi", "caur mākslu meklēju Dievu", "vēlos būt slavens, jo man bija nožēlojama bērnība", "gribu dalīties savā pieredzē", "jūtu aicinājumu glābt pasauli" utt, un tā bez gala.
kalpošana sabiedrībai, tās vajadzībām ir gaužām novecojusi mode. tā nedara vairs neviens. (pat tie, kuru darba pienākumos tas ietilpst...)
tagad katrs kalpo sev, savai ģenialitātei,indivīds ir dievs pats sev, jo sabiedrības vajadzības (kas indivīdiem tiek ieborētas galvā ar mediju starpniecību) ir klaji miesiskas plastiskās operācijas, kosmētiskie brīnumi, tetovējumi, svara vērotāji, seksa industrija, mūžjauna ķermeņa kults, nagu dizaina akadēmijas, trenažieru zāles un peldbaseini, modes nami, veselīgs ēdiens, baudu apdvēseļošana utt.
vērtību hierarhija ir pašatcēlusies izklaides un komforta ideoloģijas priekšā. un tā jau vien ir.. kuram gan patīk mocīties?
esiet sveicināti baudpilna banālisma laikmetā!